La Roche Goyon ir ieguvis savu nosaukumu no vienas no vecākajām bretoņu ģimenēm (sauktas par Gwion, Goion, Gouëon, Goyon un Gouyon).

Leģenda liecina, ka pirmo pili uzcēla gojons Alēna Bārbē Tortes vadībā 937. gadā.

Pašreizējā pils, tāpat kā viņam, tika sākta pirms kanona parādīšanās Bretaņā (1364), tad turpinājās pēc Goyon veiksmes izvēles XIV gadsimta otrajā pusē. Tā pastāvēja 1379. gadā, kopš Du Gesklins nosūtīja uz Larošu Gojonu vienību, kas drosmīgi pretojās. Cietoksnis tika konfiscēts Kārļa V labā, pēc tam ar Gērandas līgumu (1381. g.) tika atdots tā īpašniekam.

Piecpadsmitajā gadsimtā Goyon sociālais pieaugums turpinājās. Tie parādās Bretaņas štatos. Gojons, Bretaņas hercoga kambarkungs, apprecēs Torigni-sur-Vīras barona mantinieci. Goyon ģimene atstāj Bretoņu šūpuli un dodas uz Francijas vēsturi. Pēc tam pils saņem gubernatoru, kurš apmetas šim nolūkam iekārtotā mājā. Bretaņas tikšanās laikā ar Franciju (izveidots 1532. gada līguma laikā), tā pārņem jaunu vietu (1490), šoreiz angļu valodā, bet iebrucējiem neveiksmīgi.

Žēlastības apvērsumu veica Līga. Žaks II Gojons, Matinjonas lords, Francijas maršals, Normandijas un Gajenas gubernators, bija nostājies Anrī IV pusē. Atriebībā 1597. gadā Mercoeur hercoga delegāts Senlorāns viņu aplenca un uzbruka. Pils jau tolaik saukta par La Latte, tika demontēta, izlaupīta, izpostīta, nodedzināta. Tikai cietums pretojās.

Tieši pie pils drupām sers Garenžo bija ieinteresēts piekrastes nostiprināšanā Senmalo aizsardzībai. Pils tika attiecīgi pārveidota ar Matinjonas vienošanos laikā no 1690. līdz 1715. gadam. Tai ir liela daļa no mums pazīstamā aspekta.

1715. gadā Džeimss Ills Stjuarts ieradās un tur patvērās un atrada vietu draudīgu... Tā ir taisnība, ka tur neizdevās šķebinošs novembra vakars. Tajā pašā gadā Luīze-Hipolita Grimaldi (Monako princese) apprecējās ar Žaku-Fransuā-Leonoru Goujonu, Matiņonas lordu, kļuva par Valentinuā hercogu, kuram tika piešķirts Grimaldi vārds un ieroči, nepievienojoties savai ģimenei.

1793. gadā krāsni uzcēla, lai nosārtu bumbiņas, un daži kontrrevolūcijas aizdomās turamie tika ieslodzīti.

Jaunie Maluīni to pārņēma bez panākumiem Simt dienu laikā (1815). Šī bija viņa pēdējā karavīra epizode.

Deviņpadsmitajā gadsimtā viņš pamazām tika pamests, viņam bija tikai viens aizbildnis. Kara ministrija to pārtrauca 1890. gadā, bet 1892. gadā to pārdeva domēni. Kad 1925. gadā tas tika klasificēts kā vēsturisks piemineklis, tas lielākoties bija drupās. Kopš 1931. gada to ir atjaunojusi Longraisas Jouon ģimene, un to var apmeklēt. . Tā kļuva par visvairāk apmeklēto Bretaņas pili pēc hercogu pils Nantē.